Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka mēs iestrēgām neticama nobrauciena malā. Mēs esam pieredzējuši čaļi, tāpēc ietuntulējāmies tajās mūsu sporta drēbēs, kas siltākas, zinot, ka pretvējš pūtīs cauri līdz kaulam. Nobrauciens patiešām izraisīja adrenalīna pieplūdumu. Vietām šoseja bija plata, redzamība neslikta, un gadījās pietiekami gari posmi, lai es riskētu ar veselību, un ar savu jauno 40 zobu priekšējo zvaigzni mēģinātu uzstādīt ātruma rekordu. Agrāk man jau pie 45 km/h ātruma bija grūti mīt pedāļus, pietrūka pārnesuma attiecības, tagad šī vērtība pacēlās vismaz līdz 50. Tas ir riskants pasākums, bet kārdinājums pārspēt rekordu bija pārāk liels. Mans iepriekšējais ātruma rekords ar velosipēdu ir 73 km/h, un tas tika uzstādīts sirmajos laikos, kad es tikai sāku savu velokarjeru, un pirmo reizi ar velosipēdu biju ārzemēs.
Es nolēmu izmēģināt laimi vēlreiz. Mašīnu gandrīz nebija, ceļa malā bija barjeras, un saule beidzot izlīda un spīdēja kā nākas, tāpēc viss, kas no manis tika prasīts – pieliekties un kārtīgi uzmīt. Sirds dauzījās kā traka, jo īslaicīgs spēka uzrāviens šādam ātrumam ir milzīgs, pat ja lido no kalna. Visu spēku sasprindzinājums atmaksājās – rekords tika pārspēts, lai arī pavisam nedaudz: telefonā ieraudzīju ātrumu 74 km/h. Vēl viens ķeksītis, vēl kaut kas jauns, līdz šim nepieredzēts tika izbaudīts šī ceļojuma laikā.
Trakais skrējiens lejup turpinājās knapi stundu, bet šajā laikā mūsu priekšā pavērās burvīgi kalnu skati, spilgts kontrasts ar putekļaino piegružoto Karakas priekšpilsētu. Kad mēs apstājāmies ceļmalā atvilkt elpu, apstājās garāmbraucošs policijas auto, no kura izkāpa vīrietis formā, un piecas reizes pārprasīja: “How are you, how are you? You need help? I’m tourist police”.
Patīkami, kad par tevi tā rūpējas, ka pat izveidota speciāla īpašo dienestu apakšnodaļa – tūrisma policija. Vēlāk mēs vēl vairākas reizes redzējām viņu būdiņas un pārstāvjus, un, lai gan nekādu vajadzību pēc kārtības sargiem mēs neizjutām, doma, ka nepieciešamības gadījumā palīdzība un aizsardzība ir turpat blakus, vairo pārliecību.
Tomēr pulkstenis jau rāda teju pusdienlaiku, bet mēs esam tikai ceļa sākumā - priekšā vēl vesela diena rāpšanās augšup, lai arī pa nesliktu asfaltu. Kamēr mēs skatījāmies uz to, kā šajās smiltīs un akmeņos vietējie iedzīvotāji pamanās kaut ko izaudzēt, garām pagāja vietējais jaunais gopņiks, kurš drūmi diedelēja naudu – pirmā un pēdējā reize, kad mēs ar kaut ko tādu saskārāmies ne no bērnu puses.
Tā nav ēna no mākoņiem, bet neparastas krāsas klints, atstāj pārsteidzošu iespaidu
Lejup braukt ir vēsi, augšup – pasilti, tāpēc es nometu otro ādu
Klinšu veidojumi ir apbrīnojami
Iestiepās apnicīgs kāpums ar mežonīgu slīpumu. Nezinu no kurienes, bet es sajutu enerģijas pieplūdumu, un visu laiku braucu pa priekšu Ribakovam. Man pat negribējās ilgi atpūsties uz vietas, jo doma par to, ka priekšā vēl velns viņu zina cik kilometru, dzina prom no iesildītās vietas. Ja atceraties, Kiprā situācija bija pretēja, un Saša brauca pa priekšu man: lūk, ko nozīmē aizvadītā pilnvērtīgu treniņu sezona.
Garām ik pa laikam šaudījās pikapi, un es piedāvāju Sašam nohaltūrēt un pašu garlaicīgāko posmu, proti - kāpumu kilometra augstumā pa asfaltu, pieveikt ar auto. Teorētiski viņš nebija pret, bet tālāk par teoriju mums lieta neaizgāja: spēka mums pagaidām pietika, bet perspektīva kāpt vēl kilometru naktī Sašu nez kāpēc nesatrauca. Kas es tāds esmu, lai strīdētos? Minam tālāk, uzpildoties ar Latvijas datelēm un vietējiem snikeriem, un pusdienojot ar Džoilentu.
Saulē ir ļoti karsti, īpaši, ja min, bet vēja dēļ ēniņā var ātri kļūt auksti
Bezgalīgais kāpums dažkārt mijās ar sīkiem nobraucieniem par 10-20 metriem, tikai tamdēļ, lai drīz vien mēs tos atkarotu atpakaļ
Galu galā mēs pieveicām lielāko daļu, un aizbraucām līdz ciematam ar veikalu. Ainava kļuva nedaudz daudzveidīgāka
Vēl viens stilīgs 30. gadu kravas auto, dzīvāks par dzīvu
Apdzīvotas vietas zīme
Šajā vietā mūs gaidīja pārsteigums: treks aizgāja uz gruntsceļu, turklāt ne vienkārši gruntsceļu, bet kartēs neatzīmētu
Bet pie mums cilvēki sūdzas, ka uz lauka ir akmeņi. Jūs šito redzējāt?
Brīnumaini, bet uz šiem akmeņiem vēl kaut ko arī audzē
Ēzelis bija diezgan indiferents, tāpēc kopīgu valodu ar viņu atrast neizdevās
Tas, ko mēs, īsti mauntinbaikeri, dievinām – dubļi!
Par laimi, bezceļš nevilkās ilgi. Pie apvāršņa parādījās vēja ģeneratori
Šajā vietā man nez kāpēc pēkšņi palika slikti. Vai nu spēki beidzās, vai slimība lika par sevi manīt, bet es apsēdos uz akmens un pilnīgi nespēju iedomāties, kā pabraukšu tālāk. Vēderā kaut kas burkšķēja, bet Saša pabaroja mani ar batoniņu “Mars”, lai es turpat nenoliktos.
Vakaroja, bet mēs kāpām augšup garām vēja ģeneratoriem, kuru kļuva arvien vairāk, sākumā desmitiem, bet kopumā, šķiet, pat vairāk par simtu. Šīs majestātiskās ierīces rada pilnīgi apburošu skaņu, paceļošās lidmašīnas zemu, basīgu dūkoņu. Kad visapkārt ir pilnīgs klusums, nav ne cilvēku, ne mašīnu, iespaids tikai pastiprinās. Kad pavisam satumsa, izrādījās, ka katra ģeneratora galotnē mirgo divas sarkanas uguntiņas, turklāt visiem sinhroni, un tikai viens izlēcējs lec ārā no kopējās dziesmas.
Visa šī nedaudz sirreālistiskā aina man bija viens no spēcīgākajiem iespaidiem Jordānijā. Un mēs taču tajā iegrimām pilnīgi nejauši! Mēs nezinājām, ka mūsu maršruts iet tieši cauri vēja enerģijas parkam, un ka mēs aizkavēsimies tieši tik ilgi, lai nokļūtu šeit saulrietā. Diez vai šurp ved tūristus, turklāt, lai kārtīgi izjustu, vienalga vajag lēnām kāpt augšup caur vēja ģeneratoru klasteriem ar velosipēdu – vienkārši atbraukt ar vāģi, lai pabolītos, protams, derēs, bet neiespiedīsies atmiņā tik spēcīgi kā mums.
Mana pašsajūta uzlabojās, vēders nedaudz nomierinājās, šokolādīte deva spēku, un, lai gan kļuva ļoti auksti, dvēselē valdīja miers un harmonija, man rets stāvoklis. Saša savukārt sen nebija kārtīgi ēdis, tāpēc bija ļoti noguris, un pat atzinās, ka šoreiz kāpums viņam nenākas viegli – reti kad no viņa kaut ko tādu dzirdēsi. Mēs saģērbāmies siltāk, lai nesaaukstētos, jo bijām lietas kursā: priekšā mūs gaida vēl divdesmit kilometri.
Pateicoties NASA laipnībai, kas bez maksas publicē datus par mūsu planētas reljefu visos punktos, mēs zinājām, ka mūs atkal gaida kāpums; pēdējie trīssimt metri, kas solījās būt nepavisam ne viegli.
Kā tad beidzās šī neprāta un drosmes diena, un kādas vēl nepatikšanas un bailes mūs gaidīja beigās, jūs uzzināsiet nākamajā daļā.